Ēnu ekonomika būvniecībā stagnē – nepieciešami jauni risinājumi

Līdz 2027. gadam iecerētais ēnu ekonomikas apkarošanas plāns būvniecības nozarē šopavasar nonācis zem lupas vairākās ekspertu, uzraudzības un sadarbības grupās. Tiek izvērtēta ne tikai līdzšinējo pasākumu efektivitāte, bet arī veiktas korekcijas tiesību aktos, lai precīzāk un mērķtiecīgāk virzītos uz galveno mērķi – panākt, ka arvien lielāka daļa nozarē notiekošo darījumu notiek legāli, ar nodokļiem un pārskatāmību. Īpaša vērība šajā plānā piešķirta būvniecībai – nozarei, kur ēnu ekonomikas īpatsvars jau ilgstoši ir viens no augstākajiem valstī.

Diskusijās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas apakškomisijā, kur spriests par ēnu ekonomikas samazināšanu būvniecībā, atzīts – ieviestie pasākumi nesuši rezultātu. Finanšu un Ekonomikas ministrijas pārstāvji, kā arī būvniecības nozares eksperti norāda, ka daļa ieviesto sistēmu, tostarp elektroniskā darba laika uzskaite (EDLUS) un ģenerālvienošanās par minimālo algu būvniecībā, bijuši īpaši efektīvi. Statistika to apliecina – laika posmā no 2015. līdz 2020. gadam ēnu ekonomikas apjoms nozarē sarucis no 40% līdz aptuveni 28,7%.

Tomēr pēdējo gadu laikā, ņemot vērā globālos ekonomikas satricinājumus, tostarp inflāciju, būvmateriālu cenu kāpumu un darbaspēka trūkumu, ēnu ekonomika atkal pieņēmusies spēkā. Patlaban tā būvniecībā ir aptuveni 34%, kas nozīmē, ka vairāk nekā trešā daļa no nozarē notiekošā joprojām izvairās no nodokļu nomaksas vai vispār netiek atspoguļota oficiālajā statistikā.

Svarīgi gan saprast, ka šis vidējais procents ir tikai aptuvens rādītājs, kas neatspoguļo visu ainu. Lielie infrastruktūras objekti un valsts pasūtījumi, kuros darbojas būvkomersanti ar skaidru darba laika uzskaiti un līgumiem, ir salīdzinoši caurspīdīgi un labi kontrolējami. Savukārt nelielie remontdarbi, privātmāju būvniecība un dzīvokļu pārveides projekti bieži vien norit ārpus jebkādas uzskaites – “pa draugam” vai “par skaidru”.

Ekonomikas ministrijas pārstāvis Gusts Sproģis uzsvēra, ka lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars konstatējams tieši mazos un vidējos objektos. Nereti šajos gadījumos darbus veic fiziskas personas bez jebkādas juridiskas formas vai reģistrācijas – piemēram, flīzētāji, elektriķi, santehniķi, kuriem maksā “uz rokas”, nevis caur bankas pārskaitījumu. Un bieži vien arī bez līguma.

Šādās situācijās valsts zaudē ievērojamus nodokļu ieņēmumus – runa ir par miljoniem eiro. Vienlaikus pasūtītājam šis risinājums var šķist lētāks tikai sākotnēji – ja darbs netiek veikts kvalitatīvi, ja pazūd avansa nauda vai rodas konflikti, nav, pie kā vērsties. Tādējādi kopējās izmaksas mēdz pieaugt, un pasūtītājs ir pilnībā neaizsargāts.

Lai mainītu šo situāciju, šogad tiek sperti vairāki konkrēti soļi. Viens no būtiskākajiem – mainīts slieksnis, no kura būvobjektā obligāti jāievieš EDLUS. Līdz šim tas attiecās uz būvdarbiem, kuru vērtība pārsniedza 350 000 eiro, taču tagad šī robeža samazināta līdz 170 000 eiro. Tas nozīmē, ka daudz lielāks skaits objektu nonāks uzraudzības redzeslokā un būs jāievēro darba laika uzskaite.

Tāpat ir plānots, ka no 2025. gada būvniecības ieceres ierosinātājam būs jāsniedz precīzāka informācija par plānotajām izmaksām Būvniecības informācijas sistēmā. Sākot no 1. novembra, arī privātpersonām būs pienākums norādīt, no kurienes nāk finansējums būvdarbiem – aizdevums, uzkrājumi vai cita izcelsme. Šāda prasība ieviesta ar mērķi padarīt finansējuma plūsmu caurspīdīgāku un samazināt riskus, ka darbi tiek finansēti ar nelegāli iegūtiem līdzekļiem vai “aploksnes” algu atlikumiem.

No 2026. gada plānots vēl viens būtisks solis – precizēt EDLUS ticamības robežas. Patlaban pieļaujamā novirze starp uzskaitīto un reāli nostrādāto laiku ir 20%, taču to paredzēts samazināt līdz 15%, tādējādi samazinot iespēju manipulēt ar datiem par nodarbinātajiem un viņu atalgojumu.

Vēl viens aktuāls jautājums, kas joprojām izraisa diskusijas, ir būvniecība paša spēkiem. Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu, iedzīvotājs drīkst pats būvēt māju līdz pat 400 m² platībā. Tomēr, kā uzsver Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Guntis Āboltiņš-Āboliņš, tik plašu ēku būvēt paša spēkiem praktiski nav iespējams, un bieži vien aiz šī statusa slēpjas nelegāli strādnieki. Tāpēc tiek rosināts šo slieksni samazināt līdz 170 m², jo lielākā daļa privātmāju tāpat ietilpst šajā izmērā. Ekonomikas ministrija šo priekšlikumu atbalsta, un, lai gan normatīvais regulējums vēl nav pieņemts, diskusijas par to turpinās ar mērķi panākt lēmumu līdz gada beigām.

Paralēli kontroles pasākumiem tiek domāts arī par pozitīvu motivāciju. EM izstrādā priekšlikumus, kas paredz iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu par legāli nolīgta darbaspēka izmaksām. Tiek arī izskatīta iespēja ieviest vienkāršotu nodokļu režīmu individuālajiem meistariem – tādiem kā flīzētāji, apmetēji, elektriķi – lai viņiem būtu vieglāk un izdevīgāk darboties legāli. LTRK pārstāvis uzsver: pat neliels nodokļu atvieglojums var būt pietiekams stimuls cilvēkam piekrist oficiālam līgumam un atteikties no “aplokšņu” maksājuma.

Citu valstu pieredze rāda – legalitātes veicināšanai vajadzīgs līdzsvars starp kontroli un motivāciju. Ja pasūtītājiem būvdarbu izmaksas varētu kļūt par attaisnotajiem izdevumiem un ļautu atgūt daļu nodokļu, viņiem būtu daudz lielāka vēlme sadarboties ar legāliem pakalpojumu sniedzējiem. Tā būtu ne tikai ēnu ekonomikas mazināšana, bet arī sabiedrības ieguvums kopumā – lielāka kvalitāte, lielāka drošība un lielāka pārredzamība nozarē, kas ietekmē ikviena ikdienu.